Vai arī Tev bērbnībā
bija mīļākā rotaļlieta… lācītis vai varbūt kas cits, nobružāts, bet ļoti mīļš, noplīsušu
un 10x atpakaļ piešūtu ķepu vai ausi? Man bija sunītis Pifs. Kad manos pusaudža
gados pārvācāmies uz citu dzīves vietu, es to atradu pagrabā, kur tas noputējis
bija nogulējis vairākus gadus. Pifiņš tika nomazgāts, salāpīts un vēl līdz pat
šim brīdim dzīvo pie manas mammas. Reizēm ļoti gribas atgriezties, vismaz uz
īsu brīdi, bezrūpīgā bērnībā – pārsteidzošu atklājumu, prieka, jautrības, garda
saldējuma un visneticamāko fantāziju laikā. Bērnības pasaule ir
pilna ar brīnumiem, kurus mēs pieaugušie vairs nepamanam. Bet katram no mums taču kādreiz blakus bija runājoši lāči, zelta zivtiņas,
kas piepildīja vēlmes, drosmīgas lauvas, kas glabāja dārgumu atslēgas. Izaugot mēs pārstājām saprast
dzīvnieku valodu, ciemoties pasaku zemēs un fantazēt. Taču mēs neesam aizmirsuši,
kur atrodas ceļš uz šo maģisko pasauli. Tā tapa šis sudraba gredzens NOSTAĻĢIJA ar oniksu un lācīti.
