Šķiet ka izvēles iespēja
vienmēr ir labāk, nekā tās neesamība. Tad it kā ir vieglāk kaut ko uzsākt vai
par kaut ko izlemt. Vēršoties pret pasauli ar savu daudz-šķautņainību, Tu
precīzi zini, kas esi, un nepiedzīvo nenoteiktības mokas. Bet daudzpusība sākumā ir
tikpat smaga nasta kā pilnīga sevis nezināšana, jo, neskatoties uz visām tās
priekšrocībām, var būt ļoti grūti noteikt, kas Tu patiesībā esi. Tu paskaties uz sevi spogulī
un saproti, ka vari vienu, otru un vēl trešo lietu, ka Tevi interesē viss, un
tas viss tik ātri atražojas caur Tevi, it kā tas vienmēr būtu Tevī pastāvējis. Dvēseles atmiņa pakāpeniski
izgaismo Tavas pagātnē attīstītās iemaņas un prasmes. Ne viss šajā dzīvē Tev
noderēs. Tu seko vienam attīstības
atzaram, līdz sasniedz tajā maksimālu realizāciju, un tad pārej pie nākamā. Un tā tālāk, līdz katra Tava šķautne
ir noslīpēta līdz spīdumam. Tu nebūsi tikai rakstnieks vai
tikai mākslinieks, ārsts vai arhitekts deviņas dzīves pēc kārtas. Kāda no Tavām spējām šajā
dzīvē būs prioritāte, bet pārējās būs tikai palīg-īpašību komplekts. Bet, ja Tevī ir šo spēju
atmiņa, tad tās paliks ar Tevi uz visiem laikiem, un tieši tas var radīt
apjukumu. Dvēsele ir daudzpusīga. Starp visām Tavām spējām,
noteikti ir viena, kas Tevi vadīs līdz mūža beigām. Un būs kāda sekundāra, kas tā arī
paliks otrā plānā. Svarīga ir pacietība, laiks
vienmēr izgaismo prioritātes.
